Skolotāja lekciju laikā pastāstīja stāstu par sagrautu laineri. “Uz kuģa bija precēts pāris, kuram izdevās nokļūt līdz glābšanas laivai, taču diemžēl bija tikai viena vieta. Pēkšņi…
“Uz kuģa bija precēts pāris, kuram izdevās nokļūt līdz glābšanas laivai, taču diemžēl bija tikai viena vieta. Pēkšņi vīrs atgrūda sievu un pats iekāpa laivā. Un pirms nāves sieva viņam uzkliedza pēdējo frāzi.
Šeit skolotāja apstājās. “Ko jūs domājat,” viņa jautāja. – Kāda bija šī frāze? Lielākā daļa studentu uzreiz teica: “Es tevi ienīstu!” vai “Cik akla es biju!”. Tad skolotāja pievērsa uzmanību zēnam, kurš visu šo laiku sēdēja un klusēja.
“Ko tu domā, ko viņa teica?”
“Es domāju, ka viņa teica:” Rūpējies par mūsu bērnu! ”
Skolotāja bija pārsteigta: “Vai tu zini šo stāstu?”
“Nē, tikai to pašu, ko mana māte teica manam tēvam pirms nāves,” zēns paraustīja plecus.
Skolotāja cerēja, ka neviens nepamanīja, ka viņas acis ir mitras. Tātad, stāsts tuvojas beigām. Vīrietis nokļuva mājās un audzināja meitu viens pats. Daudzus gadus vēlāk, kad viņas tēva nebija, kārtojot viņa lietas, meitene atrada viņa dienasgrāmatu, kurā viņa lasīja sekojošo:
